Shut me up :3

Šodiena bija tā pati parastā diena, ar kuru sastopos ikdienā. Atkal notika kārtējā uzstāšanās skolā. Bija kaut kāds garīgais koncerts vai kaut kā tā. Ar priesteri, kurš ļoti ilgi bazarēja ar skolotājām un koncerta sākšanos ievilka no 14:00 uz 15:00. Kā mēs mocījāmies ar koncerta sākuma sagaidīšanu. Sēdējām uz trepēm koridorī. Smējāmies, pļāpājām, dejojām (paklusēšu par to kā dažs labs dejoja). Beidzot sagaidījām koncerta sākumu un manu klasi pasauca uz zāli. Aizgājām. Pirmās gāja meitenes. Nodziedājām savu pantiņu un kad sākām dziedāt piedziedājumu (Spožums pie ganiem nāk ciemos, krāšņums, kur enģeļi dzied...) sāka nākt puiši. Atradās viens īpašais spožums, kuram nevajadzēja iziet un apstājās priekšā meitenēm nevis aizmugurē, kur stāvēja visi puiši. Pats galvenais vēl pateica -"KO?!" Visa zāle apmulsa. Mēs sākām smieties. Es nevarēju padziedāt. Knapi turēju smieklus, nedziedāju, plātīju muti, jo dziedāt nebija iespējams. Tas spožums, kas izgāja meitenēm priekšā ir mūsu cienījamais Zariņa kungs. Karateeee masters. Ajopansmotors. Tas, kuram pateica, ka viņš nenāk dziedāt, jo viņš nav pienācīgi apģērbies un nebija viņa mēģinājumā. Visi vienkārši rēca. Pat priesteris. Direktore brīnumainā kārtā arī smējās. Parasti viņa sēž ar nopietnu seju un uz sejas ir knaps smaids. Šoreiz bija smaids. Īsts. Knapi valdīdami (daži nevaldīdami) smieklus nodziedājām dziesmu līdz galam. Izgājām no zāles. Pa visu koridoru sākās vētraini smiekli. Šis koncerts man nekad neizies no galvas, jo tas bija ļoti īpašs. Tiešām.



Mūsu spožums. :)